Kosmiskā taisnīguma likums – cēloņu un seku likums – karmas likums

Lielo Kosmisko Taisnīgumu īsteno karmas likums — tā Austrumos sauc Kosmisko Cēloņu un Seku likumu. Šis likums nosaka: ” Ko cilvēks sēj, to viņš pļauj.” Saskaņā ar šo likumu tas, kurš dzīvē cieš, un tas, kurš dzīvi bauda, abi vienlīdz lielā mērā plūc augļus no tā, ko pagātnē sējuši. Laimīga dzīve ir nopelnīta ar agrāko godam nodzīvoto dzīvi, bet necienīga dzīve gatavo cieša¬nas, kas būs jāpieredz nākotnē.

Karma ļoti līdzinās Ņūtona slavenajam trešajam darbības un pretdarbības likumam: „Katrai darbībai pastāv atbilstoša un pretēja darbība.”

Cenšoties izprast Karmu, vispirms vajag uztvert, ka mums ir darīšana ar spēku un viņa sekām. Šis spēks pieder fiziskai kustību pasaulei, astrālai jūtu pasaulei vai arī mentālai domu pasaulei. Mēs pielietojam visus trīs šī spēka veidus. Pirmo, kad darbojamies savā fiziskā ķermenī, otro – kad sajūtam mūsu astrālā ķermenī, trešo – kad domājam konkrēti vai abstrakti mūsu mentālā vai nepārejošā ķermenī. Tiecoties, sapņojot, domājot, jūtot, darbojoties – ar visām šīm norisēm mēs iedarbinām triju pasauļu spēkus. Atkarībā no tā, kā mēs pielietojam šos spēkus, mēs vai nu veicinām, vai arī kavējam vispārējo pasaules norisi. Spēks, kuru mēs pielietojam visos būtības plānos, ir Logosa Enerģija un šo enerģiju mēs dažādi pārveidojam. Izmantojot un pārveidojot šo enerģiju mums, jāzina, ka Viņa Griba ir, lai šī enerģija tiktu Viņa evolūcijas plānu veicināšanai. Ja mēs šo plānu veicinām, tad mūsu rīcība un darbība ir „laba”, pretējā gadījumā – „slikta”. Tā kā mēs pastāvīgi un nepārtraukti izlietojam Viņa enerģiju, tad mums arī nepārtraukti jāveicina vai jākavē Viņa plānu.

Austrumu leģenda stāsta, ka par netaisnīgumu Likteņa dāvanu sadalījumā spriež tie, kuri domā tikai par vienu cilvēka iemiesošanos. Leģendas apgalvo, ka nedrīkst izdarīt secinājumus par nejaušībām un patvaļu Kosmosā tikai pēc cilvēka mūžīgās dzīves viena fragmenta, tikai pēc viņa pēdējās iemiesošanās. Viss kļūs saprotams, viss nostāsies savās vietās, ja noskaidrosim, kāda bijusi cilvēka dzīve pagātnē, ja aplūkosim viņa agrākās iemiesošanās reizes. Mūsu tagadējā dzīve ir mūsu iepriekšējo dzīvju precīzs rezultāts. Cilvēks ir nodzīvojis uz Zemes daudzas dzīves, un visās viņš ir domājis, vēlējies, rīkojies – gan pareizi, gan nepareizi. Leģenda apgalvo, ka pasaulē nav nejaušību, ka viss notiekošais saistīts ar iepriekšējo cēloni, ka pasaulē, kurā mēs dzīvojam, tomēr ir likuma, taisnīguma un kārtības pasaule.

Kosmiskais Taisnīgums dod katram pēc viņa nopelniem un ir atgriezenisks gājiens: par labu nāk laba, par ļaunu – ļauna atmaksa. Cilvēka likteni veido viņa darbi, pēc kuriem Karmas likums nosaka attiecīgus rezultātus. Cilvēka rīcības, vārdu, vēlmju un domu sekas neizbēgami atgriežas pie viņa vai nu kā sods un ciešanas, vai arī kā laime un prieks. Karmu rada pat cilvēks: visa viņa dzīve ir viņa karmas rezultāts.

Leģenda vēsta, ka nekas nepazūd bez pēdām, – katrs cilvēka darbs, katrs vārds, katra viņa vēlēšanās un pat doma automātiski tiek ierakstīta mums neredzamās vēstures lappusēs. Viss tiek ierakstīts cilvēka „Dzīves grāmatā” – un par visu agrāk vai vēlāk nākas atskaitīties. Tādejādi cilvēku nevar skart nekas tāds, ko viņš pats nebūtu pelnījis, un viņa nepietiekamā atmiņa un zināšanas nevar aizkavēt Likuma darbību. Cilvēks nekādā gadījumā necieš, ja nav to pelnījis.

Bieži vien viegla karma ir smags pārbaudījums, jo ārkārtīgi reti gadās tā, ka cilvēks, dzīvodams labklājībā, var pāriet uz garīgās pilnveidošanās nākamo pakāpi. Labāk ir būt maksātājam nekā saņēmējam, jo katra maksa izbeidz pagātni, turpretī saņemšana var saistīt no jauna.

Karmu rada ne vien atsevišķi cilvēki, bet arī dažādi kolektīvi. Radīdams savu karmu, cilvēks sevi saista ar citiem cilvēkiem, tādejādi kļūdams par dažādu grupu – ģimenes, tautas, rases – locekli; kā šo grupu loceklis viņš piedalās  šo kolektīvu karmas radīšanā. Tāpēc bez savas individuālās karmas var  būt arī ģimenes, grupas, partijas, tautas, valsts un visas cilvēces karma.

Grupas karmu veido ģimene, sabiedrība, noteikta šķira, partija ar savu darbību un tiekšanos pēc kaut kāda mērķa; visiem, kas piedalījušies šāda veida karmas radīšanā, būs jāsatiekas ne tikai ar saviem ienaidniekiem, kam viņi nodarījuši kādu ļaunumu, bet arī ar savējiem, lai atšķetinātu tos karmas mezglus, kurus kopīgi reiz sasējuši.

Kādu karmas daļu cilvēks dzēš tajā pašā dzīvē, kurā to radījis. Pārējā daļa saglabājas nākamībai, kad radīsies tās dzēšanai vajadzīgie apstākļi. Tādejādi laika ziņā karma mēdz būt:

Nobriedusī – tā ir kopīgas uzkrātās karmas daļa, kuru Karmas Valdoņi noteikuši mums realizēt un dzēst šajā dzīvē, un tāpēc tā ir neizbēgama;

Uzkrātā – tā ir karma, kas dažādu iemeslu dēļ nav ne likvidēta, ne dzēsta, jo dzēšanai nepieciešami īpaši apstākļi, –  šī karma vienmēr pakļauta pārmaiņām;

Dzimstošā – tā ir karma, ko mēs visu laiku radām ar savu rīcību, vēlmēm un domām – tas ir sējums nākotnei.

Radot karmu, mēs nākam saskarē ar spēku un tā sekām. Šis spēks pieder vai nu darbības Blīvajai Pasaulei, vai vēlmju Smalkajai Pasaulei, vai domu Ugunīgajai Pasaulei. Mēs izmantojam visus trīs spēka veidus. Traucoties, sapņojot, domājot, vēloties, rīkojoties, mēs iedarbinām visu triju pasauļu spēkus. Ar katru savu rīcību, ar katru vēlēšanos un katru domu cilvēks maina savu attieksmi pret Kosmosu un Kosmosa attieksmi pret sevi.

Būtībā viss karmas sākums ir cilvēka domās. Karma rodas, kļūst smagāka vai vieglāka galvenokārt domu rezultātā. Doma ir visspēcīgākais karmas radīšanas faktors. Tieši mūsu ieceres un domas rada karmu, bet mūsu rīcībai ir otršķirīga nozīme. Motīvs ir daudz nozīmīgāks nekā pati rīcība. Tāpēc cilvēki rada lielu karmu nevis ar ārējo, bet gan ar iekšējo dzīvi. Iekšējā dzīve ietekmē karmu simtkārt vairāk. Jebkurš noziegums ir tikai maza daļiņa no iekšējās sagatavošanās, kas bieži vien ir ļoti ilgstoša.

Atbilstoši tam, kā aizrit cilvēka dzīve, tiek dzēsta arī karma. Taču tajā pašā laikā tiek radīta jauna karma; šīs jaunās karmas kvalitāte ir atkarīga no cilvēka gudrības.  Cilvēka nākotne ir atkarīga no viņa paša pūliņiem, un, ja viņš sēs labu sēklu, tad tas pats Likums, kas nes ciešanas, tikpat neizbēgami atnesīs prieku.

Līdz ar cilvēka dzīves pakāpenisku nodzīvošanu karma tiek dzēsta. Bet cilvēka darbības rezultātā rodas atkal jauna karma. Šīs jaunās karmas kvalitāte ir atkarīga no cilvēka gudrības. Ja viņa ciešanas iemācīs viņu nekurnēt pret likteni, ja viņa „sarūgtinājumi’’ un „uztraukumi” pamudinās to izlabot savas kļūdas, ja viņš „samaksās savus karmiskos parādus” saprātīgi, tad viņa jaunā karma būs laba. Turpretim, ja viņš pretosies savu parādu samaksai, kļūs nežēlīgs un radīs postu citiem, – viņa karma būs slikta. Patiesībā lielais vairums cilvēku, maksājot vecos karmiskos parādus, rada jaunu, jauktu karmu, kurā savijās ļaunais ar labo. Gudrākais no mums, protams, centīsies radīt pēc iespējas vairāk labās karmas.

Cilvēks pats veido savu karmu, radot gan savas spējas, gan savus trūkumus. Un, darbojoties ar šīm paša radītajām spējām un saduroties ar paša izraisītajiem trūkumiem, viņš var pastiprināt vai samazināt savas spējas, padarīt lielākus vai mazākus savus trūkumus. Važas, kas viņu saista, ir paša kaltas, un viņš var tās vai nu pārzāģēt vai savilkt vēl ciešāk. Tātad mēs paši esam savas rītdienas noteicēji, lai kā arī mūs šodien ierobežotu mūsu vakardienas rezultāts.

Neatturami tiecoties uz priekšu, uz pilnīgošanos, cilvēks var apsteigt savu karmu, un tā viņu nepanāks. Tas, kas savā attīstībā apstājies, saņem veselu karmas gāzmu. Kad cilvēks, tiekdamies pilnīgoties, attīsta savus garīgos spēkus, izlieto tos evolūcijas labā un savu tuvāko labklājībai, viņš ne tikai dzēš visu savu karmu, bet arī padara karmas sekas vieglākas visai cilvēcei.

Mēs esam nevis savas Karmas vergi, bet gan tās radītāji mēs varam kontrolēt savas domas, varam zemiskas domas aizstāt ar augstām. Mēs varam veidot gaišu un vieglu Karmu, ja saprotam, ka viss ļaunais un atriebīgais ir nelietderīgs un kaitīgs, un atsakāmies no tā visa. No Karmas likuma izriet, ka darīt ļaunu nav izdevīgi, bet darīt labu — izdevīgi. Likuma pamatprincipus var izteikt īsā formulā: izturies pret citiem tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi. Cēloņu un Seku likums māca, ka patieso un augstāko laimi, augstāko prieku sniedz atteikšanās no personiskajām egoistiskajām interesēm un pašaizliedzīga kalpošana Vispārības Labā, kalpošana cilvēcei. Tikai ejot šo ceļu, cilvēks veido sev gaišu un labu Karmu. Atbrīvot sevi no bezgalīgās Karmas ķēdes, kuru cilvēks pats sev pagātnē izkalis ar savām domām, vēlmēm un rīcību, — tāds ir visas dzīves mērķis.

Šajā dzīvē mēs esam tikai skolnieki. Līdz pat sirmam vecumam. Lai kas mēs būtu, lai kādas augstienes esam sasnieguši, ja vairs nejūtamies kā skolnieki, mūsu attīstība apstājas. Tikai skolnieks spēj lēnprātīgi analizēt savas kļūdas, izzināt un censties sasniegt jaunus gara augstumus. Mūsu attīstība ir bezgalīga, Pasaules izzināšana ir bezgalīga – tāpat kā bezgalīga ir pati Pasaule.

Karmas izpratne mums rāda, ka cilvēks ir pats savas laimes kalējs, pats savs tiesnesis, un ko viņš sēj, to arī pļauj. Tāpēc, lūk, vienmēr ir tikusi uzsvērta nepieciešamība stādīt Vispārējo Labumu pāri savam personīgam, nedarīt nevienam ļaunu, dzīvot ar visiem mierā un saskaņā un nemitīgi tiekties uz GAISMU.

Materiāls sagatavots izmantojot šādus avotus:
* Džinaradžadass. S. Teosofijas pamati – Rīga, 1937.-152.lpp.
* Māršals P. Pasaules astroloģijas vēsture. SIA Dienas grāmata, 2011. – 512.lpp
* Stuļginskis  S. Austrumu kosmiskās leģendas: Rīga: Vieda, 2008.- 191. lpp.
* Stuļginskis  S. Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā: Rīga: Vieda, 2011. – 220. lpp.

Sagatavoja Kristīne Brauna – Tursa


Comments are closed.